Reiz sensenos laikos bija pilsēta, vārdā Hemlina. Pilsētu bija apsēdušas žurkas. Pītam Stabulētājam tika piesolīta atlīdzība, ja viņš stabulējot atbrīvos pilsētu no žurkām. Un viņš to paveica. Bet pilsētnieki atteicās Pītam maksāt. Tad viņš atgriezās, aizveda no pilsētas bērnus un ieveda tos alā. Kopš tā laika viņi vairs netika redzēti. Izņemot vienu zēnu, kurš nevarēja panākt citus, jo bija klibs.
Ko viņš ar tiem bērniem darīja tajā alā? Varbūt Pīts Stabulētājs viņus pabaroja ar ābolu cilvēciņiem, kuros iekšā bija žiletes. Iespējams, ka viņš tos piesita pie krusta.
Nē – ja nu Pīts nebija tāds un viņus visus vienkārši nokrāsoja zaļus? Bet tad jau leģendas beigās stāstītājs nebūtu piebildis – “kopš tā laika viņi vairs netika redzēti”. Laikam jau būs tie paši ābolīši.
Izrāde skatītāju konfrontē ar vardarbību. Un skatītājs izturas it kā būtu saticis labu draugu. Mēs smejamies, mēs priecājamies. Kāpēc?
…
