„Vēstules no Lambarenes” ir lasāma gan kā dokumentāla sava laika liecība, gan kā unikāla cilvēka personības atainojums. Cilvēks kā lielums, kurš spēj mainīt ja ne pasauli, tad sev saprotamo tās daļiņu gan. Interesanti ir gan tālaika sīkumi ikdienā (piemēram, medicīnā izmantoja dzīvsudrabu un opiju), gan lielā kopaina (koloniju ietekme uz to pakļautībā esošajām tautām), gan baltā un melnā cilvēka satikšanās. Kādas ir atšķirības, vai ir panākams līdzsvars, ņemot talkā izglītību un cilvēcību? Šveicers ir ārsts, bet līdztekus viņa pamatdarbam viņš neviļus izglīto pārējos – kliedē māņticīgos priekšstatus par slimībām, atklāj cilvēcības un saprāta spēku. Tādēļ ironiski un skumji, ka tam, kas pavadījis tik daudzus gadus, glābjot dzīvības un viešot melnādainajos pārliecību, ka dzīvība ir vērtība, beigās ir jānoskatās, kā tas viss pagaist kara briesmās.
Zīmīgi, ka savas dzīves pēdējos sešus gadus autors pavada tieši Lambarenē un arī nomirst turpat. Kā netiešs apliecinājums tam, ka viss ir bijis pa īstam, nesavtīgi un no sirds, nevis tikai ārišķība.
…
