Reiz dzīvoja kāda ģimene, divi pieaugušie un divas meitas. Vecākajai meitai bija 19 gadi, jaunākajai - 17. Vecāki labi rūpējas tikai par vienu no meitām. Otra meita visu bērnību pavadīja vientulībā, smagi strādājot. Viņa ļoti mīlēja savu ģimeni, kaut gan ģimene neizrādīja cieņu pret vecāko meitu. Viņa darīja visus darbus, tīrīja māju, gatavoja ēst, pat apkalpoja savu māsu un vecākus. Šai meitenei nebija īstas bērnības.
Kādu dienu meitene pēc skolas devās uz pilsētu meklēt darbu, jo vecāki teica, ka vairs neuzturēs viņu. Bija ļoti grūti pilsētā atrast darbu. Bet tad viņa iegāja kādā ļoti veca paskata kafejnīcā. Tur sēdēja veca večiņa. Meitene jautāja:,, Vai nav kāds darbiņš darāms?’’ Večiņa atbildēja: ,,Nav darbiņa, cilvēki nenāk uz manu veco kafejnīcu, jo tagad ir ļoti grūti laiki. Mana mazmeitiņa aizbrauca uz ārzemēm laimi meklēt. Viņai tagad ir darbs, viņa strādā, viņai labi maksā un viņa ir laimīga. Varbūt varu sazināties ar viņu. Varbūt viņa var palīdzēt tev atrast darbu.’’ Meitene atbildēja: ,,Labi, bet kā?’’ Večiņa atbildēja: ,,Sazināšos ar savu mazmeitiņu, pajautāšu vai ir kādas brīvas darba vietas, protams, ja Tu gribi doties uz ārzemēm.…
