Antracīts ir viscietākās un visvērtīgākās ogles, un tieši šis vārds ir Ojāra Vācieša dzejoļu krājuma virsraksts. Lai izprastu šī dzejoļu krājuma virsraksta izvēli, ir jāsaprot dzejolis ar tādu pašu nosaukumu „Antracīts”. Pirmajā daļā liriskais „es” vēlas sajust vientulību, lai spētu ielūkoties sevī, lai spētu saprast sevi un savu jēgu, bet viņš iegrimst pārāk stipri tajā, bet no tā viņu paglābj „mašīna ar kaut kādām tur oglēm”. Otrajā dzejoļa daļā antracīts, pēc manām domām, tiek asociēts ar laimi, ko var sniegt dzīves jēgas izzināšana. Šie laimes „ogļrači” ir gatavi izciest daudzus pārbaudījumus, lai to iegūtu, un bieži vien pat zaudē sevi tā iemesla dēļ. Trešajā daļā antracīts tiek skatīts plašāk - tas ir šīs laimes meklējuma process, kas pāraug par neiespējamu uzdevumu, tomēr šī meklējuma procesa laikā liriskais „es” ir sajutis to bezgalību, kurā viņš ir sastāvdaļa, no kā ir veidots ikkatrs ķermenis uz pasaules. …
