Kā jau vienmēr ir bijis, ir un droši vien jau arī būs visās skolās, skolotājs cenšas mācību vielu izklāstīt pēc iespējas interesantāk un saprotamāk. Lai to varētu veikt, katram skolotājam atbilstošā mācību, par atbilstošo mācību tēmu jāizvēlas noteikta mācīšanas metode. Mūsdienās šīs mācību metodes, manuprāt, ir ļoti daudz un dažādas, varētu teikt, skolotājam ir ļauts brīvā veidā izteikties, izpausties savā mācību stundā, diferencējot apgūstamās tēmas pasniegšanas veidus. Vienas nodarbības laikā var pielietot ļoti daudz pasniegšanas veidus, padarot nodarbību saprotamāku un interesantāku. Protams, jābūt arī noteiktam ar izvēlētajām metodēm, ja ne uzrakstītam uz lapas, tad vismaz tas jāpatur prātā, lai nesanāk tā, ka skolēns visu mācību stundu patstāvīgi lasa un, piemēram, praktiskajām iemaņām neatliek laiks.
Tā kā es vēl paguvu mācīties arī padomju skolā , tad ir manāma atšķirība starp mācību stundu mūsdienu skolā un padomju skolā. Skolotāji parasti stāstīja, veidoja dialogu (paši ar sevi), skolēni bieži lasīja, reti bija iespēja izteikt savu viedokli. Tātad vairāk tika apgūtas teorētiskās iemaņas, reti – praktiskās. Vienīgi – atceros – dažreiz gadījās noskatīties kādu filmas demonstrējumu – kas toreiz bija ļoti interesanti.…
