Psihometriskais virziens intelektuālās nepietiekamības pētīšanā meklēja metodes, kam nebūtu vajadzīga sarežģīta aparatūra un tās varētu izmantot plašs speciālistu loks, lai noteiktu bērna attīstības traucējumu līmeni. Pamatus metožu izstrādāšanai 20.gs. sākumā lika eksperimentālās psiholoģijas panākumi, kam bija noteikta spēju pētīšanas pieredze vispārējās psiholoģijas jomā. Šī interese par bērnu 20.gs. izveidoja pedoloģiju – savdabīgu datu sintēzi par bērnu fizisko un psihisko attīstību. Mērķis bija nošķirt bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem un bērnus ar apdāvinātību, lai radītu labvēlīgus apstākļus viņu mācīšanai.
Psihologs Alfrēds Binē pilnveidoja un ieviesa dzīvē testu metodi. Viņš bija viens no individuālās un praktiskās psiholoģijas pamatlicējiem. Binē un Simons izstrādāja normatīvās prasības dažādu vecumu un klašu skolēnu zināšanu, prasmju un iemaņu līmenim.
Binē un Simons izstrādāja metriskās skalas, kurām vajadzēja noteikt prāta spējas tīrā veidā – neatkarīgi no zināšanām. Testi bija izkārtoti pieaugošā grūtuma pakāpju secībā. Katram vecumam atlasīja tādus testus, kurus pozitīvi izpildīja 75% šī vecuma veselo bērnu.
Itāļu psihologs Sante de Sanktis izveidoja testus garīgās attīstības traucējumu noteikšanai. Tiem bija pieaugošas grūtības pakāpēs un tie bija paredzēti 7-14 gadus veciem bērniem.
…
