21. gadsimts ir laiks, kad mēs sākam vairāk apzināties savu atkarību no zemes dabas resursiem. Zvejniecība un akvakultūra ir viens no vissvarīgākajiem jūras bioloģisko resursu izmantošanas veidiem.
Zivsaimniecības nozare ietver zvejniecību, tai skaitā sporta un atpūtas zveju jeb makšķerēšanu, zivju pārstrādi, akvakultūru un zivju un citu ūdensdzīvnieku mākslīgo pavairošanu, resursu aizsardzību un zivsaimniecības zinātni. Zivsaimniecības nozare apsaimnieko zivju, nēģu, vēžu u.c. dzīvos resursus (t. sk. saimnieciski izmantojamos ūdensaugus) latvijas jurisdikcijas ūdeņos Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī aptuveni 28000 km² platībā, kā arī iekšējos ūdeņos, kas ietver aptuveni 2260 ezeru ar kopējo platību aptuveni 1000 km², četras lielākās upes - Daugavu, lielupi, gauju un Ventu un mākslīgās ūdenskrātuves, kā arī 12400 mazo upju un strautu ar kopējo garumu virs 37 tūkst. km. No Latvijas ūdeņos reģistrētajām 63 zivju sugām rūpnieciska nozīme ir 34 sugām. Nozares darbība ir cieši saistīta ar Latvijas ūdeņu dzīvo resursu izmantošanu un aizsardzību, tai skaitā - ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un aizsardzību.
Baltijas jūras piekrastes plānošanas reģiona attīstība ir viens no visnozīmīgākajiem Latvijas zvejniecības un zivsaimniecības ieguldījumiem Latvijas valsts iekšējā kopproduktā. Baltijas jūras piekrastes plānošanas reģions robežojas ar Baltijas jūru un Rīgas jūras līci 286 km. garumā. Reģions ir pietiekami bagāts ar ezeriem un upēm. Reģionā joprojām pastāv pietiekami liels ezeru un dīķsaimniecību apsaimniekošanas ekonomiskais ieguvums.
Tāljūras zveja notiek Atlantijas okeāna austrumu, centrālajā un ziemeļrietumu rajonā un tā pamatā balstās uz uzņēmēju komerciāla rakstura līgumiem. Tāljūras zvejā kopumā darbojas 9 zvejas kuģi, no kuriem 5 iekļauti Eiropas Padomes apstiprinātajā sarakstā un tiem ir tiesības eksportēt zvejas produktus uz Eiropas Savienības valstīm.
…
Darbā ir neliels ieskats par Latvijas zivsaimniecību un tās attīstību pēdējos 8 gados.
