Savstarpējās attiecībās esam kļuvuši mazrunīgi un pārāk lietišķi. Steigā neturam par vajadzīgu kavēties pie ievadvārdiem vai sirdsapziņas izpausmēm. Ieraudzījuši kādu līdzcilvēku, kura stāvoklis vai rīcība rada bažas, mēs gribam ātri noskaidrot, kas par lietu. Nepalēninot savu dzīves tempu, mēs izmetam aprautu jautājumu: Vai Tev nekas nekaiš? Vai viss kārtībā? Tuvākiem draugiem to pašu izsakām mazliet siltāk: Vai Tev iet labi? Vai mājās viss labi? Jautājuma būtība tomēr ir – Vai Tu vari iztikt bez manis? Vai es varu tūlīt steigties tālāk? Īsajos apstāšanās brīžos mēs šo pašu jautājumu uzdodam sev. Atbildei mēs vislabprātāk izmantojam neitrālo modes vārdu – Normāli! Taču lai teiktu: man iet labi, manā dzīvē viss ir kārtībā – vajadzētu iepriekš noskaidrot, kas ir labs, kas slikts, kas ir kārtīgs un nekārtīgs. Godīgi runājot, mēs par to varbūt pat neesam domājuši.…
