Šis zīmīgais notikums, protams, nenotika pēkšņi, negaidīti un vienā dienā, tauta bija sākusi tam gatavoties un nobriest jau pēc 1905. gada revolūcijas, kad sajuta ārkārtīgi lielu diskomfortu un spiedienu no pakļāvēju varas. Turklāt tajā laika latviešu sabiedrībā parādījās tik spilgta personība kā Jānis Čakste. Čakste bijis ļoti aktīvs sabiedriskais darbinieks, kam ir liels nopelns latvju tautas vienošanā un progresīvi domājošas sabiedrības veidošanā. 1916. gadā Centrālā bēgļu apgādāšanas komiteja nosūta Čaksti, tās priekšnieku, uz ASV, lai iepazīstinātu amerikāņu sabiedrību ar latviešu bēdīgo likteni. Kad 1917. gada 13. oktobrī tika nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome, Čakste sāka darbību tās ārlietu nodaļā, asi iebilstot pret vācu Baltijas aneksijas plāniem. 1919. gada 23. novembrī Čakste uzņēmās braucienu uz Londonu, lai ārzemēs organizēt Latvijas aizstāvēšanu no lieliniekiem, un vēlāk devās uz Parīzi, lai aizstāvētu Latvijas intereses Versaļas miera konferencē. Viņš pats ir teicis: „Kā bijis, tā vairs nevar palikt. Vajadzīga tikai pareiza informācija, vajadzīga latvju tautas propaganda starptautiskā nozīmē.” Šie apstākļi sekmēja to, ka 18. novembrī tika pasludināta Latvijas neatkarība. Laikā, kad vienu varu centās nomainīt cita, valdīja nestabilitāte un valsts liktenis nevienam nebija īsti skaidrs, latvieši nolēma varu savā zemē – Latvijā – ņemt savās rokās.…
