Kopējā ārējā un drošības politika(KĀDP) ir Eiropas Savienības(ES) II pīlārs. 1970. gadu sākumā aizvien vairāk veidojās Eiropas valstu politiskā sadarbība, kas kļuva īpaši aktuāls jautājums, saprotot, ka daudzu procesu cēloņi meklējami ārpus Kopienas robežām – bija nepieciešama vienota ārējā un saskaņota drošības politika.1 Viens no galvenajiem pavērsieniem KĀDP attīstībā bija Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums), kas stājās spēkā 1993.gadā. „Parakstot Māstrihtas līgumu, ES dalībvalstis uzņēmās saistības veidot kopēju ārpolitiku, ieņemot vienotu nostāju attiecībās ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām.”1999.gadā stājās spēkā Amsterdamas līgums, kas nostiprināja KĀDP ar lēmumu pieņemšanas procedūrām un instrumentiem. 2001.gadā parakstīja Nicas līgumu, kas ietvēra nosacījumus par Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) veidošanu un sniedza jaunas iespējas tālāk attīstīt ES politiku ārlietās, ļaujot ES īstenot krīžu noregulēšanas operācijas.2
KĀDP mērķi:
galveno ārpolitisko interešu, jo sevišķi Savienības neatkarības, drošības un nedalāmības sargāšana – ES identitātes saglabāšana starptautiskā līmenī;
kopējas aizsardzības politikas izveidošana un kopēja aizsardzība.…
