Jēkabs jau nebija muļķis un apzinājās, ka kārtīgi pildot klaušas un maksājot nodevas, viņš varēs savu zemes gabaliņu atstāt savam dēlam. Protams, ka Jēkabam gadījās arī kāds slinkāks vai slimīgāks kaimiņš, kurš klaušas pilnībā izpildīt nevarēja un pēc viņa nāves zemi atdeva citam saimniekam. Tāda nu bija dzīves realitāte, kas nemaz neatšķiras no mūsdienām. Ja tu laicīgi nesamaksā komunālos maksājumus, tad tevi izliek uz ielas un tavu dzīvokli pārdot kādam citam.
Jau pieminēju, ka Jēkaba ģimene bija ļoti strādīga. Ja gadījās ražīgs gads, tad Jēkabam varēja būt pārpalikums, kuru viņš varēja pārdot tirgū. Un tā centīga strādāšana dažreiz arī atmaksājās. Iespējams, ka par nopelnīto naudu Jēkabs varēja pasēdēt krogā vai nopirkt sievai kādu smuku lakatiņu. Tā nu dzīvoja mūsu senči.
Aplūkojot 17.gs. Trikātas pagasta zemnieku saimniecību var secināt, ka zemnieka dzīve nebija tik traģiska kā to atspoguļo mūsdienu daiļliteratūra. Ja zemnieks nebija sliņķis, kārtīgi pildīja klaušas un apstrādāja savu zemi, tad viņam pietika līdzekļu lai nevis tikai izdzīvotu, bet pat lai diezgan normāli dzīvotu. Pateicoties iegūtai informācijai es izpratu faktisko zemnieka stāvokli, t.i., kāpēc viņam piederēja tik maz mājlopu un kāpēc viņam bija tik maza ģimene, kā arī to, kāpēc tik svarīga bija klaušu pildīšana.
…
