Dabas resursu nodokļa ietekme uz dabas aizsardzības procesiem Latvijā

SECINĀJUMI
1.) DRN ir nodoklis, kurš pēc savas būtības vistiešākajā nozīmē veicina dabas aizsardzības procesus Latvijā, jo tiek īstenots princips „piesārņotājs maksā”.
2.) Dabas resursu nodokļa daļa budžetā ir viena no mazākajām – apmēram septiņi miljoni latu gadā, tas ir saistāms ar to, ka uzņēmumiem ir iespēja slēgt sadarbības līgumus ar apsaimniekotājiem un nemaksāt DRN.
3.) Jo pašvaldības teritorijā aktīvāka saimnieciskā darbība, jo DRN ieņēmumi pašvaldībā ir lielāki.
4.) Tā kā DRN ieņēmumi palielinās, tad var secināt, ka uzņēmēji šo nodokli reāli maksā, tādējādi norēķinoties par savas uzņēmējdarbības radīto kaitējumu videi.
5.) Lai gan likums nosaka, ka DRN ieņēmumi pašvaldības budžetā ir izlietojami tikai vides aizsardzības pasākumu finansēšanai, ir tikpat kā neiespējami izkontrolēt, kādiem projektiem šī nauda tiek novirzīta.
6.) Uzņēmumu sadarbība ar apsaimniekotājiem ievērojami samazina uzņēmuma izmaksas, jo apsaimniekotāju piedāvātie tarifi ir zemāki nekā Dabas resursu nodokļa likmes.
7.) SIA „Zaļā josta” un AS „Latvijas Zaļais punkts” darbības shēmas ir ļoti līdzīgas.
Uzņemoties likumdošanā noteikto atbildību par tirgū novietotajām precēm, uzņēmumi uztic apsaimniekotājiem šo preču un to iepakojuma apsaimniekošanu.
8.) SIA „Zaļā josta” josta par saviem pakalpojumiem uzņēmumiem piedāvā nedaudz zemākus tarifus nekā AS „Latvijas Zaļais punkts” par tāda paša veida pakalpojumiem.
9.) SIA „Zaļā josta” savā sadarbības līgumā nav norādījusi līguma slēgšanas maksu. Savukārt minimālā ceturkšņa maksa par iepakojumu SIA „Zaļā josta” ir 30 Ls, bet AS „Zaļais punkts” – 15 Ls, tātad katram uzņēmumam individuāli ir jāizvērtē ar kādu apsaimniekotāju ir izdevīgāk sadarboties.
10.) Uzņēmumi, kuri maksā DRN vai ir slēguši sadarbības līgumus ar apsaimniekotājiem, iegūst sociāli atbildīga uzņēmuma tēlu.
…