Jau kopš bērnības es esmu audzināta ar domu „dots devējam atdodas”. Vai Gustavs Klucis varētu sacīt tā pat? Deva viņš daudz, ne Latvijas, bet Padomju mākslai gan. Toties Kluča likteni noteica viņa dzimšanas vieta un laiks – Latvija, 19.gs. pašas beigas. Vai tas maz ir manos spēkos - izlemt, kāda būs mana dzīve? Vai arī manā, kā daudzu citu „pelēko” latviešu vietā to izlems kāds cits? Es dzīvoju īstajā laikā un jūtos tik pašpietiekama, lai pati kontrolētu savu pārliecību par sabiedrības iekārtu, par ģimeni un virzītu prasības pret dzīvi.
Bērnībā vectēvs bija manā galvā iekalis Ļeņina frāzi „Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!” Atmiņā ataust, ka toreiz viņš Ļeņinu dēvēja par „žuļiku”. Tā arī sākās mana nepatika pret jēdzienu „personības kults”, kas man vienmēr saistīsies ar ko bērnišķīgu un nievājošu. Es atceros savas klasesbiedrenes neseno prezentāciju vēstures stundā par Staļinu un Ļeņinu. Jau tad šie cilvēki manī izraisīja nepatiku, bet filmas „Nepareizais latvietis” iespaidā mans viedoklis ir kļuvis vēl negatīvāks. …
