Dotajā fragmentā spilgti izpaužas dabiskās tiesības nostādne. Runa ir par tiesības būtību, avotu no kura pozitīvajai tiesībai jāsmeļ savs kodols. „Likums vispār ir cilvēka prāts”. No minētās frāzes secināms, ka šeit ar jēdzienu „likums” fragmenta autors nav apzīmējis kādu valsts varas pieņemtu normatīvo aktu pozitīvās tiesības izpratnē, bet gan runājis par likumu dabiskās tiesības tradīcijas ietvaros – kā kādu augstāk pastāvošu nerakstītu likumu, uz kura pamata veidojas pozitīvā tiesība.
Atkāpei var atzīmēt, ka pēc sengrieķu filosofa Sokrāta domām cilvēka dvēsele ir cilvēka prāts. Tā padara cilvēku atšķirīgu no jebkuras radības. Šeit, savukārt, akcentējot jautājuma par cilvēka atšķirību no jebkuras radības, interesanti apskatīt Kanta spriedumu, kurš teic, ka cilvēks būdams saprātīgs, no vienas puses, spēj atklāt vispārējās brīvības likums, bet, no otras puses, arvien palikdams dzīvnieks ne vienmēr spēj nodrošināt paša cilvēka saprasto un radīto likumu izpildi.
Atgriežoties pie fragmentā paustās domas izpētes, jāteic, ka dabiskās tiesības jautājums bijis aktuāls gan antīkās kultūras izpausmēs, gan mūsdienās, lai arī laika gaitā ticis vērtēts dažādi un neviennozīmīgi.
…
