Tomēr 1949. Gada maijā Vācija sadalījās divās daļās apvienojoties Lielbritānijas, ASV un Francijas daļām- Rietumvācijā jeb VFR un Austrumvācijā jeb VDR. Staļins un rietumu sabiedrotie bija vienojušies, ka pēc kara Vācijā ir jāiznīcina nacisms, jāveicina demokrātisku partiju dibināšana un jāsarīko brīvas vēlēšanas. Tad vara jānodod jaunievēlētās valdības rokās. VFR norunu turēja, bet PSRS centās paturēt okupēto Vācijas daļu un izveidoja te komunistisku valsti – VDR. Bet Berlīne tika sadalīta 2 okupācijas zonās, PSRS savu daļu nodeva VDR. Tā Rietumberlīne nonāca komunistu zemju ielenkumā.
Rietumu valstis atļāva vāciešiem veidot partijas, ieviesa stabilu naudu. Tika atjaunoti mazo vācu zemju parlamenti un valdības un sāka izstrādāt jauno konstitūciju, kas paredzēja, ka Vāciju vadīs parlaments- Bundestāgs. Tas ievēlēs savienības prezidentu un iecels valdības vadītāju – kancleru. Bet Staļins gribēja piespiest valstis izvest karaspēku no Berlīnes un 1948. G. 24. Jūnijā slēdza visus ceļus uz Rietumberlīni. Sākās blokāde. Rietumu valstis tomēr neatteicās no pilsētas un piegādāja visu nepieciešamo ar lidmašīnām. Pēc 324 dienām Staļins bija spiests blokādi pārtraukt.
1955. Gadā Rietumvācija pievienojās NATO. Varšavas pakta parakstīšana bija kā Austrumu bloka atbilde uz Vācijas Federatīvās Republikas uzņemšanu NATO militārajā aliansē 1955. gada maijā, jo Varšavas pakta savienība tika izveidota mazāk kā nedēļu pēc šī notikuma.
…
