Garlība Merķeļa (1769.-1860. g.) tēvs bija Lēdurgas mācītājs, no viņa šis cilvēks iemācījās patstāvīgi domāt un tiekties pēc saviem ideāliem, nosprausto mērķu sasniegšanu. Viņš lielu daļu savas izglītības smēla no tēva bagātās bibliotēkas. Visi Merķeļa raksti sarakstīti vācu valodā, bet neviens no vāciešiem neņēma tik lielu dalību latviešu grūtajā liktenī, ar tādu drosmi, spēku un veiksmi neuzstājās pret latviešu kungiem. Tas gribēja mazināt nelaimīgu cilvēku postu, aizmirsdams savas personiskās intereses un neciešamās grūtības. Merķelis gāja tālāk nekā Vecais Stenders. Viņš ne vien rūpējās par latviešu apgaismošanu, bet arī karoja par to, lai latviešu apstākļi tā iegrozītos, ka viņi var svabadi attīstīties un tikt pie savas patstāvīgas, īpatnējās kultūras. Merķeļa nopelnus tad arī prata īsti cienīt tikai mūsu pašu tauta, kad viņi sāka mosties uz patstāvīgiem centieniem. Latviešu tautisko centienu ceļlauži smēla daudz sajūsmas un ideālisma no Merķeļa. Arī viņa uzskatus par latviešu varonīgu senatni viņi piesavinājās.
Savā grāmatā „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”, kas nāca klajā 1796. g. Garlībs Merķelis gribēja atklāt izglītotajai pasaulei un valdībai latviešu postu un pierādīt, ka to prasa tikpat valdības, kā arī pašu muižnieku intereses, lai Baltijā atceļ dzimtbūšanu. Viņš norāda, ka visas latviešu peļamās īpašības - kūtrība, viltība, gļēvulība, neuzticība un tieksme pēc alkohola - cēlušās no gadu simteņiem ilgās verdzināšanas.…
