Savas galvenās sociālās vajadzības cilvēks apmierina, kontaktējoties ar citiem. Izolācija cilvēkam ir viena visgrūtāk pārdzīvojamām izjūtām, tomēr noteikta vientulības deva nepieciešama katram, jo šajā laikā cilvēks apstrādā informāciju, ko ieguvis saskarsmes laikā. Vientulības deva ir individuāla, tomēr dažas likumsakarības var attiecināt gandrīz uz visiem. Saskarsmes ilgums atkarīgs no temperamenta un vecuma. Arī nepieciešamība būt vienam atkarīga no cilvēka temperamenta un vecuma. Tā, piemēram, ilgstoša vientulība nav traumējoša flegmatiķiem – viņi labprāt darbojas vienatnē. Vairāk vientulības nepieciešams arī veciem cilvēkiem, jo intensīva saskarsme viņus ātri nogurdina, tomēr tas nenozīmē, ka veciem cilvēkiem saskarsme nav nozīmīga. Ilgstoša vientulība vai izolācija cilvēkam ir traumējoša un var radīt ļoti smagas sekas, jo, kā norāda vācu psihologs Ēriks Fromms, cilvēks saskarsmē apmierina vismaz piecas savas sociālās pamatvajadzības. Katram cilvēkam ir:
piederības vajadzība. Tas nozīmē, ka cilvēkam nepieciešams piederēt kādai lielākai sociālai grupai – būt daļai no kāda lielāka “mēs”;
vajadzība pēc pieķeršanās. Cilvēks vēlas parādīt siltas jūtas citiem un saņemt tās no citiem. Viņš vēlas, lai citi cilvēki viņam izrādītu simpātijas. Ja šī vajadzība netiek piepildīta, var rasties apātijas izjūta, kas tālāk rada pilnīgu pasivitāti.…
