Aizverot pēdējo lappusi, jutos mazliet apmulsusi, pārdomājot, cik daudz esmu sapratusi no visa tā, ko man vajadzēja saprast. Domāju, vai esmu ieguvusi jaunu skatījumu uz identitātes jēdzienu? Kāds bija mans priekšstats par identitāti pirms grāmatas lasīšanas? Šie jautājumi jau kādu laiciņu „maisās” manā galvā, un pagaidām vēl ir grūti spriest - liekas, jāļauj uzņemtajai informācijai „iesakņoties”... Skaidri zinu, ka esmu ieguvusi vērtīgas atziņas sev, un tas vien jau ir būtiski, jo ceļ mani arvien augstāk personīgajā garīgajā izaugsmē. Un ja jau grāmata ir likusi aizdomāties, tad acīmredzot jāsecina, ka tā ir mani iespaidojusi, un tas vien jau ir liels pluss...
Erika H. Eriksona grāmata „Identitāte: Jaunība un krīze” kopumā bija darbs, kas prasīja no manis kā no lasītāja lielu atdevi un koncentrēšanos, lai spētu to pēc iespējas pilnvērtīgāk izprast. Nevaru apgalvot, ka tas man līdz galam izdevās, bet arī pats Eriksons jau ievadā raksta, ka pats sev vairakkārt jautājis: „Nu tā, vai esmu visu pareizi sapratis?” Laikam jau identitāte tomēr ir pārlieku sarežģīts jēdziens, lai to varētu izprast kā matemātisku formulu, kas paliek stabila un nemainīga. Šeit viss mainās, identitāte nemitīgi transformējas, tāpēc es drīzāk šo grāmatu centos uztvert kā veselumu, nevis katras sīkākās detaļas pilnīgu izpratni.
Runājot par grāmatas plusiem un mīnusiem, pirmais, un protams, būtiskākais (jo te sakņojas visa teorijas būtība), ko pamanīju, ir Eriksona teorijas ciešā saistība ar Freidu. Nemitīgās atsauces, salīdzinājumi (sevišķi grāmatas sākumā), teorijas skaidrojumi brīžam atgādināja detalizētāku Freida teorijas pārstāstu, tikai mazliet citā – ar identitāti saistītā – kontekstā.
…
