Šajā atmiņu romānā rakstniekam piemīt apbrīnojama prasme uz šo pasauli un cilvēkiem raudzīties laipnām acīm, ar smaidu uz lūpām. Gluži vienkārši , viņš mīlēja cilvēkus .Viņš bija atklāta rakstura cilvēks, nebija radis liekuļot vai izlikties, viņš varēja teikt tikai patiesību , vienalga, vai tā kādam patiktu, vai nepatiktu. Rakstniekam patika vērot un izzināt pašreizējos notikumus. Viņš nesaprata rakstniekus, kas uzskatīja, ka notikumiem un atmiņām jānogulsnējas vismaz desmit gadus. Kad rakstnieka veselības stāvoklis arvien pasliktinājās, viņš strādāja, jo rakstniecību uzlūkoja par augstāko sūtību.
Šajā atmiņu romāna ar ironiju rakstnieks atklāj savu sirsnīgāko pusi. Tēvam tika piešķirts pusmuižas centrs Inciema pagastā. …
