Saskarsmes process
Jebkuram cilvēkam kā sociālai būtnei ir nepieciešama saskarsme ar citiem cilvēkiem, lai izjustu piederību, savstarpējās simpātijas vai antipātijas, pašapliecinātos, garīgi pilnveidotos, paustu emocijas, saņemtu un nodotu informāciju un, pamatojoties uz iegūtajām zināšanām par pasauli, veidotu savu vērtību sistēmu, pēc kuras vadīties savos spriedumos un lēmumos. Tieksme pēc labvēlīgas saskarsmes normāli attīstītam cilvēkam ir instinktīva. Saskarsme ir cilvēka sociālās dabas izpausme un realizācija, mijiedarbojoties ar citiem cilvēkiem. Saskarsmei ir divas puses – iekšējā un ārējā. Ārējā puse ir partneru tiešā komunikācija, kuru var redzēt un dzirdēt, turpretim par iekšējo pusi var spriest tikai pēc novērojumiem – saskarsmes situācijas subjektīvās uztveres, emocionālajām izpausmēm, saskarsmes mērķa un rezultāta. Saskarsme ne vienmēr skatāma kā pozitīvs pārdzīvojums, ir daudz faktoru, kas var radīt deformētu saskarsmi, izsaucot spēcīgas negatīvas emocijas, tomēr pat šāda saskarsme ir labāka nekā pilnīgs emocionālo saišu trūkums.
Tieši saskarsme ir tā, kas socializē cilvēku; indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešamas, lai iegūtu sociālo dabu un spēju piedalīties sabiedrības dzīvē. Saskarsmes līdzekļi ir valoda, darbība, tās organizācijas formas, attiecības un informācija.
…
