Treškārt, Ieva negribēja kopā ar tēvu un māti saimniekot, no Ievas bija jūtama augstprātība pret viņiem jau lugas sākumā. Ieva, kura daļēji man atgādina Oļinieti no „Mērnieku laikiem”, varēja, bet negribēja dzirdēt kritiku par sevi, ko, viņai atbraucot, pateica Līze. Negribēja, jo iepriekš nekad to nebija dzirdējusi, vienmēr taisnība bija Ievas pusē, jo viņas ģimenē viss bija atļauts un nekā netrūka. Es domāju, ka Ievai nav sirdsapziņas, jo pat savu viltību ar vēstulēm viņa negribēja atzīt par grēku.
Es secinu, ka mans apgalvojums par tēva un Edvarda nevarēšanu un gribēšanu, Ievas varēšanu un negribēšanu ir apstiprinājies. Tātad nevarēšana un negribēšana ir 2 atšķirīgas parādības. Es apliecinu, ka luga „Indrāni”, kā visas pārējās Rūdolfa Blaumaņa lugas, ir ļoti dzīva un aktuāla mūsdienās, jo man bija iespējams savilkt paralēles ar savu dzīves pieredzi.
…
