Georgs Zimmels - nauda, dzīvesstils, identitāte

Viduslaikos cilvēks ir piederīgs kopienai vai zemes īpašumam, feodālai apvienībai vai korporācijai; viņa personība bija izkususi lietišķo vai sociālo interešu lokā, un savukārt šo interešu raksturu noteica personu raksturs. Jaunākie laiki šo vienotību ir iznīcinājuši. Tie, no vienas puses, ir likuši personībai balstīties uz pašai uz sevi un devuši tai līdz šim nebijuši ārējās un iekšējās kustības brīvību; no otras puses , tāpat tie ir piešķīruši līdz šim nebijušu objektivitāti dzīves lietiskajam saturam: tehnikā, dažāda veida organizācijās, uzņēmumos un profesijās aizvien vairāk sāk valdīt lietu iekšējie likumi, kas šos veidojumus atbrīvo no atsevišķo personību iedabas radītās nokrāsa. Un, tas ko Zimmels vēlas pierādīt ir, ka diferenciācijas procesa abas puses ietekmējusi nauda.
Vācu vēsturē līdz pat attīstītajiem viduslaikiem attiecībām starp personību un tās īpašumu ir raksturīgas divas formas: pirmkārt, senatnē zemes īpašums ir viena no personības pašas par sevi kompetencēm, tas rodas no atsevišķā indivīda personiskās piederības tirgus kopienai, otrkārt, kad šī īpašuma personalitāte bija izzudusi, visas personiskās tiesības bija kļuvušas atkarīgas no zemes īpašuma.
Tālāk Zimmels runā par naudsaimniecību. Naudsaimniecība atceļ naturālas saimniecības laikam piemītošo personalitātes un lietisko attiecību saistījumu. Tā jebkurā mirklī novieto starp personu un noteikti kvalificētu lietu pilnīgi objektīvu naudas instanci un vērtības izteiksmi naudā, kam nepiemīt nekāda kvalitāte. Nauda, būdama starpnieks personas un īpašuma attiecībās, iedibina abu savstarpēju attālināšanos. Līdz ar naudsaimniecību asociācijas darbībā kļūst iespējams izpausties tīrai objektivitātei, tās tīri tehniskajam raksturam, atraisītībai no personiskās nokrāsas, no otras puses, subjekts tiek atbrīvots no pašu ierobežojošas sasaistītības, jo tagad viņš ir saistīts ar kopumu nevis ar visu savu būtni, bet galvenokārt kā naudas maksātājs un saņēmējs. Modernais cilvēks ir atkarīgs njo lielāka piegādātāju un ienākumu avotu skaita; viņa eksistence ik brīdī ir saistīta ar simtām interesēm, kuras pamats ir nauda, bez šīm saitēm viņš nespētu turpināt eksistenci līdzīgi tam, kā nespētu dzīvot dzīvas būtnes atsevišķs orgāns, ja to atslēgtu no asinsrites sistēmas. Un visvairāk modernajai dzīvei piemītošo saplūšanu un saaugšanu veicina darba dalīšana, kas, skaidrs, ka naturālas maiņas laikā nevarēja attīstīties vairāk par nepieciešamo. Līdz ar naudu ir radusies direktīvu vienlīdzība.…