„Līdzīgi tam, kā kuģis, ja tam nav ķīļa, priekšgala, pakaļgala un augšējā klāja, ir vienkārši koku kaudze, kurā nevar izšķirt kuģa formu, tā arī valsts, ja tai nepiemīt suverēna vara, kas apvienotu visus pilsoņus un visas daļas, visas saimniecības un visas kolēģijas vienā kolēģijā, vairs nav uzskatāma par valsti.”1
Jauno laiku sākumā vara un suverenitāte vairs nebija vienkāršs valdnieka atribūts, bet gan pašas valsts substance, kas bija tās noteicošā pazīme, šis Bodēna suverenitātes interpretējums līdz ar kuru arī sākās Jauno laiku valsts teorijas pamats.…
