Jūras krastu abrāzija – krasta zonas iežu noārdīšana un izskalošana viļņu darbībā.
Mūsdienās pasaulē zinātniskajā literatūrā un lietišķajās jūras piekrastes inženierzinātnēs jūras krastu noārdīšanas un atkāpšanās sarežģīto procesu apzīmēšanai parasti lieto terminu „erozija”.
Pasaulē
Piemēram, no ASV piekrastes tikai 12% atrodas zināmā dinamiskā līdzsvara stāvoklī. Līdzīgos apmēros (~60-80%) krastu erozija skārusi arī Melnās jūras un Krimas krasta joslu, Azovas jūru, Kaspijas jūru, Krievijas krasta joslu.
Pieaugot vēju izraisītajai viļņu enerģijai, pieaug arī abrāzijas ātrums.
Tātad nākotnē, saistībā ar klimata pārmaiņām, akumulatīvo smilšaino krastu noskalošanas intensitāte pieaugs.
Faktori, kas nosaka
jūras krasta eroziju
Dabiskie faktori, kas darbojas īslaicīgā un ilglaicīgā periodā:
meteoroloģiskie (vēju režīms, nokrišņi, gaisa temperatūras);
jūras hidrodinamiskie un litodinamiskie (viļņošanās, jūras ūdenslīmeņi, ledus apstākļi, garkrasta sanešu plūsmas);
ģeoloģiskie un reljefa faktori (zemes garozas tektoniskās kustības, krasta ģeoloģiskā uzbūve un ieži, sanešu daudzums, krasta līnijas ekspozīcija un augstums);
Antropogēnie faktori - ostas ar to hidrotehniskajām būvēm, krasta aizsargbūves, apdzīvotības un apbūves blīvums krasta joslā, derīgo izrakteņu ieguve.…
