19.gs. otrā puse Latvijas vēsturē tiek dēvēta par nacionālās atmodas laikmetu. Latviešu vēsturnieku skatījumā šī perioda galvenās iezīmes ir mūsu etnosa straujā attīstība un tuvošanās nācijas līmenim. Protams, nācijas tapšana cieši savijās ar sociālām, ekonomiskām un politiskām pārmaiņām, kas skāra Baltijas guberņu sabiedrību kopumā, un bija daudzveidīgās vēstures procesa sekas. Tomēr latviešu tautas emancipācijā lielā mērā bija apzināts process, kas noritēja tās izglītoto slāņu vadībā, cenšoties sasniegt to izvirzītos mērķus.
19.gs. vidū latviešu etnoss pamatvilcienos bija sociāli viendabīgs, tam nebija savu izteiktu vidusslāņu. Nacionālā un sociālā jūga likvidēšanā objektīvi bija ieinteresētas visas galvenās latviešu sociālās grupas – saimnieki, kalpi, pilsētnieki, jaunā inteliģence. Asas sociālās pretrunas etnosa iekšienē vēl tikai izveidojās. Tautas attīstības kopējie mērķi izsacīja visu slāņu intereses, izņemot varbūt tikai pārvācotos elementus un latgaliešus, kuri kopības apziņā ar Baltijas guberņu latviešiem dzina pirmos asnus. …
