Latviešu tautasdziesmām raksturīga bagāta tēlu daudzveidība. Latvietis audzis saskaņā ar dabu un tieši dabas tēli ir vieni no galvenajiem latviešu tautasdziesmās. Tik pat un pat vēl vairāk svarīgi ir daudzie latviešu dievi, kas pamanījušies iemājot visā gan dzīvajā, gan nedzīvajā. Taču bieži vien latviešu tautasdziesmās par galveno tēlu ir tieši cilvēks. Tautasdziesmām raksturīgs, ka „cilvēks” kā tēls neparādās, taču ļoti bieži pieminētas – jaunas meitas, jauni puiši, tautiet’s, bāleliņš, bajārs, tēvs, māmiņa (māte, māmuliņa), māsiņa, brālītis u.c.
Dēli, meitas, jaunuvītes,
Klausait tēvu, māmulīti:
Neiet labi tai sētāi,
Kur vecākus neklausīja.
Taču šie paši cilvēku tēli bieži vien tiek simboliski salīdzināti ar dabas tēliem, parādībām un pat dzīvniekiem. No dzīvniekiem, pareizāk sakot, kukaiņiem visbiežāk tautasdziesmās parādās bites, kas simbolizē čaklumu, strādīgumu. Gulbis simbolizē graciozitāti un tīrību.
Meitiņas, māsiņas,
Kā bites dārzā:
Kur viena nosēda,
Tur visas līdza.
Es tos savus bāleliņus
Baltus vien balināju:
Kā gulbīši grozījās
Siena vālas galiņā.
Šādiem salīdzinājumiem raksturīga gan tradicionālā salīdzinājuma forma, gan arī, izmantojot paralēlismus, tiek blakus nostādīti simboliski tēli vai parādības, lai pastiprinātu tautasdziesmā izteiktu domu. Īpaši tas ir uzsvērts runājot par jaunu meitu tikumu vai netikumu.…
