Sarežģīts un neizprotams tēls lugā ir Spīdola. Viņa mēdz biedroties arī ar tumsas spēkiem. Spīdola ir tā, kas Lāčplēsim saka vārdus: „Mainoties uz augšu tu likteni pārspēsi.” Spīdola lepojas ar savu skaistumu, bet ir ļauna un atriebīga. Spīdola ir īpatnējs tēls, kuru parasti mēdz interpretēt kā skaistuma simbolu un Lāčplēša līdzgaitnieci. Spīdola ir ļoti auksta, savtīga, tas izskan šajās lugas rindās:
„Es kustos pati,
Man klausa visi; jūs vāji bez manis.”
Viņai ir zibošas acis un melni mati, kas raksturo arī tās iekšējās sajūtas, būtību, jo, kad viņa ir noskaņojusies cīņai, tajos ir odzes un čūskas, kas ir pār pleciem.
Raiņa lugu „Uguns un nakts” mēs varam uzskatīt par ievērojamu simbolisma paraugu latviešu literatūrā. Rainis lugā katram tēlam ir piemeklējis savu simbolu un nozīmi. Manuprāt, Rainis ir latviešu simbolisma pamatlicējs, ko pierāda arī luga „Uguns un nakts”.
…
