Jāsāk ar to, ka nesalīdzināšu baļķus ar sērkociņiem. Nesalīdzināšu pieaugušos ar bērniem un kaķus ar pelēm. Tur uzreiz skaidrs, kurš kuru plosītu, vai kurš kuru gabalus lielus nestu. Runāšu par tiem, kuri ir, kas viņi ir, neskatoties ne uz ko, kuri ir stipri no iekšām, no dvēseles dzīlēm. Un par tiem, kuri savu laiku tikai eksistē un dvēseles īstos saucienus nesaklausa. Vai, maz, fiziskais spēks ir vajadzīgs, lai iekšējā pasaule cilvēkam būtu kā Ķīnas mūris? Nez kāds ir maksimālais minimums jaudas, kura vajadzīga, lai pietiktu visai dzīvei? Un cik vājam jābūt, lai nebūtu nemaz?…
