Sava darba „Nejaušība, ironija un solidaritāte” ceturto nodaļu „Privātā ironija un liberālā cerība” amerikāņu filozofs un intelektuālis Ričards Makejs Rortijs (1931-2007) sāk ar pārdomām par cilvēkiem piemītošo vārdu krājumu. Katram tas ir savādāks, bet vienojošs ir tas, ka cilvēks nespēj iziet ārpus tā. Proti, domāšanas un valodas saikne ir tik cieša, ka cilvēks nespēj domāt ārpus sava vārdu krājuma, kuru Rortijs nodēvējis par „galīgo vārdu krājumu”. Daļu šī vārdu krājuma sastāda semantiski ļoti nestabili vārdi, kuru nozīmes nav skaidri nospraustas. Tie ir tādi vārdi kā „skaists”, „labs”, „pareizs”. Otru, lielāku, daļu sastāda stingrāki, šaurākas nozīmes vārdi, piemēram, „Kristus”, „profesionālie standarti”, „Anglija”. Man gan nav īsti skaidrs, kāpēc „profesionālie standarti” ir savā nozīmē skaidrs vārds, ja mēs zinām, ka šie standarti var būt visdažādākie un bieži vien tīri formāli, savukārt, vārdam „patiess” piemīt plūstoša nozīme. …
