Novele sākas ar sērām, ar bēru aprakstu. Zemes klēpī tiek guldīts lepnais, bagātais Raudups, kurš lielās laicīgās mantas vietā būtu vēlējies kaut ko citu, “ko rūsa un kodes nesaēd un zagļi nevar nozagt”. Kapā lepns, melns zārks ar puķu vainagu, krietns pulks cilvēku sanākuši, bet asaras-nevienas. Par atraitni ir palikusi Raudupiete, turīga, lepna un cietsirdīga sieviete, kura cieš neapmierinātību un alkst pēc mīlestības. Pēc tādas, kuru nekad nav saņēmusi, jo līdz šim dzīvi aizvadīja, rūpējoties par slimo vīru un vārgo dēlu: “Vai diezgan ilgi neesmu smakuse (..) vai man visu mūžu par slimnieku kopēju būs jādzīvo?”
Taču ne bagātās atraitnes īpašumu liktenis, bet gan tās slimīgais dēls Matīss, kuram nav bagātas dzīves pieredzes un saprašanas par to, kas noticis ar tēvu, kļūst par galveno darbības rosinātāju. …
