Izlasot latviešu jaunākās dzejas izlasi, man nācās daudz ko pārdomāt. Katram autoram ir savi izteiksmes līdzekļi, un sava attieksme pret pasauli, pret visumu. Lasot dzejoļus, tajos ir jāiedziļinās, lai saprastu to patieso jēgu un ko autors ar to ir gribējis pateikt.
Amandas Aizpurietes dzejā izteikts ir “es” tēls, skaidri redzama personība un tās jūtas, attieksme pret pasauli un pārdzīvojumi. Viņa neraksta par to, kas ar viņu ir noticis, bet par to, kas nav noticis, bet varētu būt noticis. Manu uzmanību piesaistīja šīs dzejas rindas:
“Gribu atgriezties, kur mans nepabeigtais portrets
naktīs izkāpj no rāmja
un sunīšus spēlē ar darbnīcas spokiem.”
Tā ir rakstītas “es” formā. Šajās rindās ir jūtams, kas abstrakts un neiedomājams, jo kā gan portrets var izkāpt no rāmja.
Amanda Aizpuriete kā jau visi dzejnieki raksta par mīlestību, tikai viņas mīlestība ir ciešanu un sāpju caurvīta, viņas mīlestībā nav lielās laimes, kuru mēs visi tik ļoti gaidām. …
