Audzinātājam ir uzticēta īpaša misija vai uzlikta īpaša atbildība par audzināšanu ģimenē, skolā, sabiedrībā un valstī. Audzināšana ir vispārcilvēcisks uzdevums, tā ir katra cilvēka dzīves daļa. Kas tad īsti ir audzināšana un audzinātājs?
Audzināšana – tā ir cilvēciskās pieredzes nodošana nākamajām paaudzēm, bet jāatceras, ka ne vienmēr šī pieredze ir laba un vēlama, tāpēc te liela loma pieder audzinātājam -–cilvēkam, kurš dod pareizo cilvēka dzīves ievirzi, nosprauž vadlīnijas. Audzinātājs ir ne tikai ikviena būtne, kas spēj sniegt ievirzes, bet arī parādība, kas uz cilvēka apziņu atstāj pārveidotāja iespaidu. Audzinātājs rūpējas ne tikai par audzēkņiem, bet arī par sevi, savu pašaudzināšanu.
Audzināšanas filosofijā svarīgs ir arī audzēkņa jēdziens, ar kuru jāsaprot ne tikai bērns. Audzēknis – cilvēks, bērns vai jaunietis – tas, kas saprot, vai mazākais cenšas saprast audzinātāja nodomus vai audzināšanas uzdevumus.
Audzināšana kā process var sekmīgi noritēt mijiedarbojoties 2 elementiem – audzinātājam un audzēknim, bet tas ir tikai priekšnosacījums. Sekmīga audzināšana ir atkarīga no audzinātāja – dārznieka, no tā, kādiem paņēmieniem tiks audzēts un apkopts jaunais stāds. Katram audzinātājam ir jābūt savai audzināšanas filosofijai, proti, metožu un paņēmienu kopumam, kas kalpotu audzināšanas uzdevumu veikšanai, nosprausto mērķu sasniegšanai.…
