Par franču nācijas tiešajiem senčiem tiek uzskatīti franki un galli. Ciltis, kuras romieši sauca par galliem, bet senie grieķi par ķeltiem, Rietumeiropā ienāca no austrumiem pirms 3.–4.gs. Gallu apmešanās vieta bija pašreizējā Francijas teritorija. 5.gs. Galliju iekaroja vācu ciltis – franki. Ar laiku iekarotāji ar iekarotajiem saplūda vienā tautā – francūžos. Šo laiku var uzskatīt par nācijas dzimšanas dienu arī vēl tāpēc, ka 496.gadā Francija tika kristianizēta.1 Par mūsdienu Francijas valsts dibinātāju tiek uzskatīts Filips II (1180–1223), kas izveidoja vienotu politisku un tiesisku bāzi.2 Lai arī Francija joprojām ieņem svarīgu vietu Eiropas politikas veidošanā, Francijas kā Eiropas lielvalsts ziedu laiks, protams, ir Napoleona Bonaparta valdīšanas impēriskais periods. Napoleona laika priekšvēstnesis bija karaļu varas absolūtisms, kas savu apogeju sasniedza Luija XIV valdīšanas laikā (1643–1715), kura izteiciens “Valsts – tas esmu es” ir kļuvis par absolūtās monarhijas esenci.3 Luijs XIV Franciju novājināja ilgstošos karos pret kaimiņvalstīm un iedzina tautu izmisumā. Lai nomierinātu tautu, viņa pēctecis Luijs XVI 1789.gada maijā sasauca kārtu sapulci, kurā katrai no trim kārtām bija viena balss.…
