Valsts (un tās formas)

Valsts ir viena no vissvarīgākajām cilvēku organizēšanas formām. Valstij kā sabiedrības organizācijai ir zināmi mērķi un uzdevumi, kurus nav iespējams sasniegt ar atsevišķa cilvēka spēkiem. Valsts uzdevums ir un paliek gādība un rūpes par sabiedrību, t.i. par tautu, kura apvienota valstī. Valsts ir organizācija, kura pastāv tautas dēļ. Citiem vārdiem runājot, valsts ir tauta pati.
Jebkurai valstij raksturīgi trīs pamatelementi, ar ko tā atšķiras no visām pārējām mūsdienu sabiedrības organizācijām:
Noteikta teritorija;
šai teritorijai piesaistītie iedzīvotāji – valsts suverēnā tauta;
vara, ko, atšķirībā no citiem varas veidiem, sauc par publisko varu.1
Obligāts nosacījums valstij ir sava teritorija – zeme. Par valsts teritoriju sauc visu to platību, kuras robežās izpaužas valsts vienīgā vara. Pie valsts teritorijas pieder ne tikai zeme, bet arī gaiss virs valsts zemes, pierobežas ūdeņi, kā arī pazemes slāņi. Valsts teritorijas nozīmīgumu atzīmēja jau Rainis 1916. gadā Šveicē:
“Zeme – tā ir valsts.
Paša zeme, paša valsts,
Dzīvi paša darinātu,
Paša valstī kungs.”
Valsts ir vajadzīga tādēļ, lai sabiedrībā varētu uzturēt kārtību. Kāda ir šī kārtība un vai tā ir taisnīga – tur domas dalās, it sevišķi tāpēc, ka laika gaitā ir mainījušies priekšstati par to, kāda vispār ir taisnīga kārtība.
Valsts ir varas un autoritātes uzturēšanas institūciju kopums. Šeit ietilpst tiesas, policija, likumdevēju iestādes, militārās struktūras un citi oficiālie orgāni. Tikai valstij ir tiesības uz vardarbību un vardarbību radošu organizāciju radīšanu (policija, bruņotie spēki, slepenie dienesti u. c.).
Vēstures gaitā teritoriālās cilvēku kopības ir dažādi mainījušās. Ir radušās un izzudušas milzīgas impērijas. Teritorijas ir apvienojušās un dalījušās. Ir mainījies arī publiskās varas apjoms un forma. Ir mainījušās instances, kas šo varu ir realizējušas. Bet pati valsts kā sabiedrības organizācijas forma, kas radusies civilizācijas rītausmā ir saglabājusies un joprojām pilnveidojas.
Valsts sūtība ir nepieļaut visu karu pret visiem un nodrošināt katram cilvēkam aizsardzību pret līdzcilvēku patvaļu – šādi valsts izcelsmi izskaidroja renesanses laika domātāji. Ž . Ž. Ruso un vairāki citi 18. gs. Filozofi izstrādāja mācību par sabiedrisko līgumu. Lai nosargātu savas dabiskās tiesības un dzīvību, veselību, ģimeni, laimi, brīvību un īpašumu, cilvēki ir noslēguši sabiedrisko līgumu, kas iemiesojas valstī, kura ir tautas kopīgas gribas izpausme.…