Manā dzīvē Daugavas plūdums neuzkrītoši, tomēr neatlaidīgi ir nozīmīgs. Ne tikai ikdienas gaitās, kad jāšķērso Rīgas tilti, bet arī atceres dienās, kad jānoliek svecītes upes krastā, sirdī ielīst savādas jūtas, savāda, neparasta kņudoņa – tā ir mīlestība pret valsti, cieņa pret kultūru, bijība pret kareivju un tautas varoņu paveikto. “Lai bij kā, bij cīņa skaista,/ Karā gājāt dziedādami,” šie vārdi manī modina sajūtu par to, ka kareivji Brīvības cīņas devās cerību un ticības spārnoti, viņi neļāvās izmisumam un slinkumam, kas tautu grūž posta bedrē. Es uzskatu, ka Daugava ir mūsu likteņupe, jo tās ūdeņi un meži, kas klusi šalko tās krastos, ir redzējuši tautas ciešanas, mokas un vislabāk remdē bēdas un nomazgā asaru pēdas no vaigiem. …
