Kaupo, kas mums zināms kā lībiešu Turaidas karalis un vecākais, sākotnēji nevarēja lepoties ar bīskapa un krustnešu uzticību un atbalstu. Viņš bijis to lībiešu vecāko vidū, kas tika saņemti vācu krustnešu gūstā. Kā izpirkuma maksa tika pieprasīti 30 dižciltīgākie zēni. „Tomēr bīskaps, līvu nodevīguma dēļ (...), pieprasīja Anno un Kaupo un citiem zemes vecākajiem ķīlniekus. (...) Baidīdamies, ka viņus aizvedīs pār jūru uz Vāciju, viņi nodeva bīskapa kunga rīcībā ap trīsdesmit savu zēnu, kas pie Daugavas un Turaidā bija dižciltīgākie.” (Indriķa hronika, IV, 4). Tomēr viņš kā viens no pirmajiem Gaujas lībiešiem pieņem kristīgo ticību ar ko vēlāk arī izpelnās bīskapa un krustnešu atzinību un pats kļūst par viņu sabiedroto, aicinot savus tautiešus sekot viņa piemēram kristīties un palīdzot apkarot pagānus un kristīgās ticības pretiniekus. „Kaupo – tā šo vīru sauca,/ pirmais kristīties viņš trauca,/ tad daudzus draugus kristīt lika.” (Atskaņu hronika, 269.-271.). 1203.gadā, neilgi pēc kristietības pieņemšanas, Kaupo kopā ar toreizējo Turaidas pāvestu Teoderihu dodas svētceļojumā uz Romu, kur viņš tiek stādīts priekšā pāvestam Innocentam III. „Uz Romu līdz ar Meinhardu/ jaunkristītais Kaupo brauca.” (Atskaņu hronika, 310.-311.). „Kad viņi bija apceļojuši lielu daļu Vācijas, Teoderihs aizveda Kaupo uz Romu un stādīja priekšā pāvestam.” (Indriķa hronika, VII, 3).…
