Vadībzinības

Parstāv trīs raksturīgākās šīs teorījas koncepcijas.
1. Zinātniskās vadība teorija - tās veidotajs amerikāņu speciālists Frederiks Teilors (1856 -1915). Viņš pamatojoties uz praktisku pieredzi, sadarbība ar mediķiem, izstrādāja ražošanas efektivitātes modeli, tika izstrādāts konkrēta darba izpildes modelis.
F.Teilora teorijas galvenie principi:
• strādājošo atlase
• strādājošo darbības izpēte un apmācība
• darba specializācija
• atalgojuma svarīgums
• atbildības sadalīšana
Kritizēja, ka balstās uz praktiskās vadības vērtībam, pārliecību, spriedumiem, padara darbu vienveidīgu, monotonu, alga (nauda) ir vienīgais stimuls.
2. Franču inženieris Henrijs Faijola (1841-1925) izstrādāja darba vadības teoriju pārvaldes līmenī - administratīvās vadības skola.
Lai gūtu sfektivitāti, nepieciešams konkrēti un viennozīmīgi noteikt: mērķus, vadības centru kontroli un saikni pa kuru tiek nodoti rīkojumi, darba izpildes racionālu sadali, struktūru gan struktūrvienībās, gan pārvaldes sektoros (administrācijā), atbildību par darba rezultātiem, lai katrs zinātu savu lomu un vietu kolektīvā, apstākļus,kuri veicinātu katra iniciatīvu.
H.Faijols uzskatīja, ka pastāv seši galvenie darbības virzieni, kuri jārisina menedžerim:
=> tehniska darbība, kura iekļauj ražošanu;
=> komercdarbība (pirkšana, pārdošana, apmaiņa)
=> finansiāla darbība, tai skaitā optimālākā kapitāla avota piesaiste;
=> drošības nodrošināšana, kas novērstu ugunsgrēku, zādzību, plūdu un citādu nekārtību iespējas;
=> uzskaites darbība - datu savākšana, analīze, finansu un grāmatvedības atskaites, statistikas informācijas sniegšana;
=> pārvaldes darbība, kura iekļauj plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, kontroli
Kritika - teorijas piemērošana neesot iespējama visās situācijās, īpaši mainīgā vidē. Visvairāk tika kritizēta pārvaldes administrācijas sistēmas teorija, jo tā neveicina ierēdņu iniciatīvu, jo visu nosaka izstrādātie noteikumi.

…