1. Teksts izraisa pārdomas par cilvēku piedzīvotajiem zaudējumiem, traumām, apvainojumiem, aizvainojumiem un to, kādas sekas izraisa šie pārdzīvojumi. Par to, cik daudz cilvēki ir spējīgi ciest iekšēji, ārēji neizrādot. Cik daudz ir spējīgi paturēt sevī, apslāpēt sevī, lai vēlāk apjaustu, cik daudz problēmu ir sakrājies, ko nest sev līdzi, un kas ir nepieciešams, lai tās nomaskētu no citiem, un galvenokārt – no sevis.
2.Grāmatas ievadā ir teksta fragments, kas skaidro kaut kādus matemātisku jēdzienu par intervāliem. Šis fragments, manuprāt, ļoti labi raksturo visu grāmatu, jo lasītājs, lasot šo vienu rindkopu, JAU paspēj nogurt, atceroties, cik daudzas reiz mācītās lietas ir aizmirstas, savā visaptverošajā izglītībā pilnībā tev neinteresantas un nevajadzīgas. Šo intervālu definīciju skaidro kāds, kuram neapstrīdami šķiet patīkams kaut vai fakts, ka viņš to vispār zina, un visticamāk lasītājs nodomās – vai nav vienalga...? Visai grāmatai cauri vijas bezjēdzība, cinisms, ironija un apkaunojuma jūtas, autoram stāstot par skolu. Neveiksmīgu skolu, neveiksmīgu mācību stundu, no kuras nekas īsti netiek iegūts, kuru liriskais „es” būtībā vēlas tikai aizmirst. Lieki piebilst, ka nevienam stāstam nav atrisinājuma, morāles. No otras puses, iespējams, tas ir būtisks aspekts grāmatā, kura beidzas ar vārdiem:
„Jūs nekad savu laimi nenosaucat vārdā. Kaut gan viss, ko vien jūs darāt, jūtat vai sakāt, nozīmē tieši to, tikai to. Jūs baidāties, ka, nosaukuši vārdā, jūs tai pašā brīdī varētu to pazaudēt. …
