Es lasīju Arno Jundzes romānu par Eduardu Veidenbaumu “Es nemiršu nekad”. Grāmatā ir iekļauti vairāki fakti, kā arī fragmenti no Veidenbauma dzejas un vēstulēm, Veidenbaumu dzimtas koks, uz grāmatas vāka ir mazāk zināmā Veidenbauma fotogrāfija. Šī grāmata ir atšķirīga no citām ar to, ka visa sižeta garumā Eduards lēnām mira, taču ik pa brīdim atminējās kādu dzīves notikumu.
Bērnībā Eduards skaidri zināja, ka viņam nepatīk sveši cilvēki un sarunas ar tiem, tāpēc izvairījās un slēpās. Eduards ticēja, ka viens pats spēj sasniegt ļoti daudz, un pārējie viņam traucē, tāpēc arī negāja rotaļās ar citiem bērniem, jo gribēja apgūt pasauli, mācīties un rēķināt. …
