Intervences.
Var izmantot mākslas terapijas metodes - zīmēt, krāso, lai vieglāk runāt par notikušo.
Drošības sajūtas atgūšana - caur ķermeni, emocijām, atgūt paškontroles sajūtu.
Stāstot notikumus līdzīgus, kas notiek ar bērniem šādās situācijās, kā tās pāriet, cik ilgi turpinās.
Vairākkārtīgi uzsvērt, ka notikušais nav viņa vaina. Par nāvi piem. nerunāt, ka cilvēks ir aizmidzis, bet, ka viņš nejūt vairs neko, ka neatgriezīsies utt.
Izstāstīt patieso iemeslu, kāpēc cilvēks nomiris, jo bērns var vainot sevi kaut kādā mērā šajā situācijā .
Intervences darbā ar vecākiem.
Izrunāt patiesību par nākotni, kā jaunajā situācijā būs jādzīvo, nemelot.
Radīt drošības sajūtu, ka būs ko ēst, kur dzīvot, kas rūpēsies par bērnu. Sadzīviskas, praktiskas lietas izskaidrot.
Iemīļotās mantas atrašanās bērna tuvumā.
Ja nomiris tuvinieks, jābūt atvadīšanās rituālam, ļaut sērot cik tas ir nepieciešams.
Būt kopā vairāk ar bērnu, veltīt papildus uzmanību, tas mazina nedrošības sajūtu.
Neiesaistīt bērnu kā līdzatbildīgu, uzkraut atbildību par notikušo, bet vecumam atbilstoši par to izrunāties.
Sports, pastaigas, nomierinoši vingrinājumi, elpošana, ķermenisks kontakts, kad bērns ir kopā ar vecāku
Atgriešanās ierastajā ritmā, ierastajā režīmā.
Pēc iespējas radīt vidi kāda bija pirms krīzes.
…
