„Es saprotu, cik šaušalīgs būs nedarbs mans,
Bet kaislība par manu prātu stiprāka –
Tā mirstīgos uz visiem noziegumiem velk!”
Mēdeja ļoti labi apzinās to, cik šausmīgu darbu viņa izdarīs, taču tāpat nespēj sevi novaldīt un neļauj sevī runāt sirdsapziņas pareizajai balsij. Viņa nobruņo savu sirdi, lai gan pati to nemaz negrib, jo lieliski apzinās, ka tas ko viņa dara – nav pareizi. Manuprāt, mēs varam mācīties to, ka mums vienmēr ir jāpaklausa savai labajai iekšējai balsij un jācenšas mazāk ļauties dažādiem kārdinājumiem, kuri vienmēr noved pie kāda posta.
Kopumā šis darbs ir pilns daudz rūgtuma un šausminošu notikumu. Tas liek apdomāt, ko spēj cilvēks izdarīt greizsirdības dēļ un kādus riebīgus nodomus spēj piepildīt. Tāpēc, manuprāt, no šī darba var mācīties to, ka cilvēkam vislabāk ir dzīvot mērenībā, lēnprātībā un pazemībā par to, kas viņam ir, jo citādi, nostādot sevi augstāk nekā mēs patiesībā esam, vienīgais, kas var mūs piemeklēt ir naids, šausmīgas domas un dažādi kārdinājumi.
…
