Spēja iegūt vēlamo bieži tiek saistīta ar īpašu resursu esamību, tāpēc mēs definējam varu kā situāciju, kad ir relatīvi liels daudzums tādu elementu kā populācija, teritorija, dabiskie resursi, ekonomiskā vara, militārie resursi un politiskā stabilitāte. Vara šajā izpratnē nozīmē, ka konkrētajai valstij starptautiskajā pokera spēlē ir labas kārtis. Protams, ja valsts slikti izspēlē savas kārtis vai krīt par upuri blefam un viltum, tās vienalga var zaudēt vai nesasniegt vēlamo rezultātu. Piemēram, pēc Pirmā pasaules kara ASV bija varenākā lielvalsts, bet tās nespēja apturēt Hitleru vai Pērlharboru.
Tradicionāli varenas lielvalsts pārbaude bijusi tās „spēja karot”.1 Karš bija būtiskākā spēle, kurā tika izspēlētas starptautiskās politikas kārtis un pārbaudīta relatīvā vara. Gadsimtu gaitā, attīstoties tehnoloģijām, varas avoti ir mainījušies. 17. un 18. gadsimta Eiropā populācija bija kritiski svarīgs varas avots, jo tā nodrošināja pamatu nodokļiem un kājinieku iesaukšanai (kuri pārsvarā bija algotņi), un šī cilvēku un naudas kombinācija padarīja Franciju tik nozīmīgu. Bet 19. gadsimtā aizvien lielākā industrijas nozīme vispirms palīdzēja attīstīties Britānijai, kura pārvaldīja jūras ar tādu floti, kurai nebija līdzīgu, un vēlāk Vācijai, kura izmantoja efektīvu administrāciju un dzelzceļus, lai vestu savu armiju uz kontinentu, kur tā guva vieglas uzvaras (lai gan Krievijai bija gan vairāk cilvēku, gan lielāka armija).…
