Noveles galvenais tēls – veikala īpašnieks. Ārējais izskats: „Vecais svārks tāpat uzmests plecos – zem tā rēgojās labi novazāts krekls. Cepures viņam nebij galvā, prāvais plikais pauris ar sirmu matu vainadziņu apkārt spīdēja kā līmi pārvilkts.” Klemanss Perjē atbalstīja Francijas likumīgo valdību un Tjēru, nicināja insurgentus: „Taisnības, humanitātes, kārtības un civilizācijas lieta atkal ir uzvarējusi... bet mūsu bērnu un Francijas nākotne prasa stingrību līdz galam. – Paklausieties: šie cilvēki slepkavoja un zaga vienīgi aiz mīlestības uz savu amatu. Nu viņi ir mūsu rokās – vai patiešām mēs viņiem teiksim: žēlsirdība! Šīs riebīgās sievietes nažiem šķēla krūtis mūsu oficieriem. Nu viņas ir mūsu rokās – vai mēs viņām teiksim: žēlsirdība!... Kas tad ir tāds insurgents? Plēsīgs kustonis, vairāk nekas. Uz priekšu godīgie ļaudis! Drošāk! Vēl pēdējo brāzienu, lai reiz uz visiem laikiem iznīcinātu šīs demokrātiskās un internacionālās salašņas!”
Kad Klemanss Perjē pie veikala satika Žonāru, viņam šķita savādi, ka Žonārs izvairās no viņa: „Bet tas tikai noskatījās vēl viņā un mājas sienā, pagriezās un, ne vārda nesacījis, gāja prom.” Sākumā Perjē bija apmulsis, uztraukts: „Viņš bija apmulsis, mazliet pat tā kā uztraukts. Ko tas tā savādi izturas? Vai viņš, Klemanss Perjē, nebij kārtīgs pilsonis un viens no pašiem pirmajiem neapsveica valdības karaspēku pie Sen – Klu vārtiem?” Pēc tam viņa uztraukums pārvērtās dusmās.
…
