Antīkās kultūras mantojums, kurā ieveramas ir gan grieķu, gan romiešu kultūra saknes ir viens no grandiozākajiem laika periodiem cilvēces kultūrvēsturiskajā attīstībā. Tas sevī ietver “vēstures periodu, kas aptver gadu tūkstošus – no 6.gs. pr.Kr. līdz 529.g. pēc Kr., kad Romas imperators Justiniāns slēdz pagāniskās filozofiskās skolas. Līdz tam laikam daudzi antīkās domas elementi ir paspējuši iesakņoties jaunajā kristietiskajā kultūrā.”
Romas kultūru var uzskatīt par leģendāru un mitoloģisku, kur leģenda par Romas dibināšanu ir vēsturiskas moments, pretstatā mītam, kas ir politiski mērķtiecīgi izstrādāts, ko dēvē par politisko mitoloģiju, kas mūsdienās apzīmējama kā ideoloģija.
Romas impērijas kultūra ir balstīta uz to Vidusjūras baseina un tā apkaimē sastopamo kultūru pakļaušanas rezultātā iegūto bagāžu. Tomēr jāpiezīmē, ka Romas impērija taktika šajā jomā ir īpatnēja, jo tā iekaroto teritoriju kultūras neiznīcina un nemēģina tur asimilēt savu kultūru, bet vienkārši pakļauj to Romas mērķiem. Roma demonstrē savu nelokāmo raksturu, kas izpaužas nemitīgos centienos paplašināt savu varenību un diženumu.
Pirmā saskare ar grieķu kultūru Romas impērijā notika ar tās iekarošanas brīdi laika posmā ap 2.gs.p.m.ē. Protams nevar noliegt arī iepriekšējās saites šo kultūru starpā.
Pati galvenā kopīgā iezīme, kas pirmssākumus radusi grieķu kultūrā ir – antīkā pilsoņu kopība, kas Grieķijā ir – polis, bet Romā – civitas.
…
