Eksistenciālisma pirmsākumi meklējami Serena Kirkegora, Frīdriha Nīčes dzīves filozofijā. Īpaši plašu uzplaukumu eksistenciālisms gūst pēc Otrā pasaules kara Francijā. Latvijā eksistenciālisms kā filozofijas un literatūras virziens neizveidojas, bet atsevišķas tā iezīmes rodamas, piemēram, Gunta Zariņa novelēs.
Viens no eksistenciālisma centrālajiem jautājumiem ir par to, vai dzīvei ir jēga, un, ja tās nav, vai cilvēks ir tiesīgs tās vietā izvēlēties nāvi. Eksistenciālisti atbild apstiprinoši. Pēc viņu domām cilvēks ir brīvs, tā G. zariņa novelē ‘’Sauja ķiršu’’ Andrejs ķiršu dēļ izvēlas nāvi, taču tie nav tikai ķirši , tie ir simbols brīvībai. Ja viņam izdosies aizsniegt ķiršu koku , viņš būs brīvs ne tikai fiziski, bet arī garīgi.
G. Zariņš šajā novelē rada eksistenciālismam tipisku robežsituāciju- noveles darbība risinās koncentrācijas nometnē, kur ieslodzīti Vācijas pusē karojošie gūstekņi. Lai arī Andrejs un Pēteris vēl šeit dzīvo, tomēr dažus ieslodzītos- vlasoviešus- jau izved, lai vai nu sodītu ar nāvi vai arī izdotu Padomju Savienībai, kas varbūt pat ir vēl ļaunāk. Tomēr Andrejam un Pēterim vēl ir cerības, ’’cerības ir vārdā’’ varbūt’’, vlasoviešiem un mums pat nav šī vārda…’’1Tomēr situācija ir tāda, ka abi noveles varoņi nonāk pie vienas no galvenajām eksistenciālistu atziņām- vienīgais par ko šajā dzīvē var būt drošs, ir nāve. …
