Latvijas teritorijā izveidotais ceļu tīkls pārsvara būvēts pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Šie ceļi tika projektēti un būvēti konkrētai satiksmes intensitātei un ass slodzei. Taču pēdējos piecpadsmit gados strauji palielinājies transportlīdzekļu skaits un pieaugusi satiksmes intensitāte. Deviņdesmitajos gados ceļi mūsu valstī bija nomesti novārtā nepietiekamās finansēšanas (t.s. „remontdeficīta‖) dēļ. Tā rezultātā ceļu tīkla tehniskais stāvoklis ir tiktāl pasliktinājies, ka neatbilst autotransporta prasībām. No tā varēja izvairīties, ja visus gadus pakāpeniski tiktu atjaunoti autoceļa tīkla posmi, jo atstājot kādu posmu novārtā tā rekonstrukcija izmaksās daudz vairāk līdzekļu, nekā tad kad to atjauno laicīgi. Tāpēc daudzi autoceļi, arī melnā seguma, ir nonākuši sabrukuma stāvoklī. Neapmierinošais autoceļu stāvoklis pazemina transportlīdzekļu ekspluatācijas rādītājus un satiksmes kvalitāti – braucienā pavadīto laiku, transporta izmaksas, satiksmes drošības līmeni, kā arī pasliktina apkārtējās vides stāvokli.
Lielākā daļa mūsu valsts autoceļi un tilti, tai skaitā ceļi ar melno segumu un grunts ceļi, un tilti savu mūžu jau nokalpojuši. Taču izbūvēt jaunus autoceļus un tiltus visā Latvijas teritorijā ir neiedomājams sapnis, jo tas ir ļoti dārgs prieks. Šodien svarīgu nozīmi iegūst tieši ceļu uzturēšanas un saglabāšanas darbi, kas sastāda aptuveni 40-60% no valsts ceļu budžeta. Valstij jāuztur ceļi un tilti braucamā stāvoklī, lai tie atbilstu visām prasībām un būtu droši lietojami. …
