Gidenss kritizē, ka funkcionālisms un naturālisms rosina bez domāšanas pieņemt sabiedrības kā skaidri norobežotus veselumus, bet sociālās sistēmas – kā iekšēji augsti integrētas vienības. Viņš uzsver, ka veidojot strukturācijas teoriju, vēlējies izvairīties no duālisma, kas saistīts ar obejktīvismu un subjektīvismu.
Gidenss cenšas parādīt, ka ar strukturālā principa jēdziena palīdzību pretrunu jēdziens var tikt lietderīgi precizēts kā sociālajai analīzei derīgs. Tāpat viņš uzsver, ka svarīgi ir tas, lai strukturācijas teorija būtu nozīmīga un izmantojama, jo tai nebūs vērtības, ja tā nepalīdzēs atklāt empīrisko pētījumu problēmas.
Strukturācijas teorijā par struktūru uzskata likumus un resursus, kas tiek rekursīvi iesaistīti sociālajā atražošanā. Jēdzienu struktūra var saprast arī abstrakti kā normatīvos elementus vai nozīmes kodus. Taču sociālajās zinātnēs nav universālu likumu.
…
