Kad pati lasīju šo grāmatu, sapratu, ka visas augstāk stāvošās personas vēlējas, lai dzimtbūšana netiktu atcelta. Tas viņiem bija ļoti izdevīgi, jo vienkāršie zemnieki viņiem nesa lielu labumu. Kad augstākstāvošie par iemeslu minēja, to, ka latvietis neesot nobriedis brīvībai, viņi ar to vēlējās teikt to, ka latvietis jau ir pieradis būt kāda paspārnē. Ne Latvija, ne latviešu tauta nekad nav bijusi tā pa īstam brīvi, viņi vienmēr ir bijuši no kāda atkarīgi, un paši par sevi pastāvēt nemaz nevarēs. Un runājot par šo, man ļoti patika kā par to izteicās autors: „Brīvība pieder pie cilvēka dabas, tāpat kā elpošana un jušana; kā tad var būt tāds stāvoklis, kad viņš tai nebūtu nobriedis un joprojām paliek cilvēks?” Jo galu galā, kā gan cilvēkam var atņemt to, kas viņam pieder? Kā var atņemt un neatdot tādēļ, ka cilvēks it kā nav gatavs to pieņemt atpakaļ, vai vēl labāk, nav to pelnījis?
Latvietis vienmēr ir bijis kādam padotais vai kalps. Iegūstos brīvību latvietim vairs nebūs jākalpo un jāvergo, līdz ar to, augstākstāvošajiem vairs nebūs no kā ņemt neatdodot atpakaļ. Tādēļ viņi aizbildinājās ar to, ka latvieši kā brīvi cilvēki vairs nebūtu laimīgi. Ja latvietis ir pieradis vienmēr strādāt kāda labā, tad ja viņam nebūs jāvergo, tad viņš nejutīsies pilnvērtīgi paveicis savu darbu tādējādi arī nejutīsies laimīgs. „Ja zināmā stāvoklī būt laimīgam nozīmē būt šim stāvoklim nobriedušam, tad latvietis ir nobriedis brīvībai, nevis verdzībai.” …
