Personība kā sistēma var eksistēt tikai mijiedarbībā ar kādu lielāku – megasistēmu. Tā ir tieši tāda pati doma kā Herberta Spensera teorijā, ka sabiedrība darbojas līdzīgi kā dzīvs organisms – tā aug, diferencējas un tās sastāvdaļas (cilvēki) ir savstarpēji atkarīgas cita no citas. Šo mijiedarbību vienā vai citā līmenī kontrolē sabiedrība. Sabiedrība nosaka socializācijas un audzināšanas procesu mērķus un saturu, vadoties no savām vajadzībām. Lai dziļāk izprastu personības veidošanās problēmas, nepieciešams izanalizēt personības mijsakarības un savstarpējo saistību ar tās apkārtējo vidi, kā arī tos paņēmienus, kuri regulē šo mijiedarbību.
Jēdzieni “socializācija” un “audzināšana” ir savstarpēji saistīti un mijiedarbojas. Kad cilvēks attīstās, audzināšana un socializācija nosaka viņa personības psihisko saturu. Audzināšana ir jāsaprot kā audzinātāja (vecāki) vai sociāla institūta organizēta un mērķtiecīga, tieša vai pastarpināta iedarbība uz audzināmo ar speciāli organizētu paņēmienu, metožu, veidu utt. sistēmu. Taču fakts ir tāds, ka audzināšana uz personību iedarbojas ļoti šaurā mērogā. Piemēram, izejot no skolas, bērns nokļūst uz ielas, transportlīdzeklī, veikalā, kinoteātrī, mežā, pie ezera utt. …
