Vēlēšanu kampaņas veido atkarībā no vēlēšanu principiem (proporcionālais, mažoritārais, jauktais) un partiju tipiem. Tas veido vēlēšanu procesu, proti, notikumu dažādību, ko izraisa cilvēki priekšvēlēšanu laikā. Tomēr Barbara un Stīvens Selmori (Barbara Salmor, Stephen Salmor) ir novērojuši, ka vēlēšanu kampaņas ir pētītas vairāk caur anektodisku prizmu, nekā caur sistemātisku analīzi.
Divi vissvarīgākie strukturālie faktori, ar ko saskaras kandidāti: postenis kādu kandidāts vēlas iegūt un vai viņš (viņa) jau ir attiecīgajā postenī un gaida pārvēlēšanu (incumbent), vai ir pretendents (challenger). Pastāv arī alternatīva, proti, kandidāts tiek izvirzīts caur atklātām vēlēšanām (open election), ja patreizējais amata īpašnieks ir miris vai atbrīvots no pienākumiem konstitucionālu pārkāpumu dēļ. Lai gan praksē ir jauniem pretendentiem ir grūti gūt pārsvaru vēlēšanās pār jau esošajiem amata īpašniekiem (turpmāk inkubentiem), tas nav neiespējami (kā rāda Džordža Buša (George Bush) pieredze 1992. gadā). Principā, jo lielāka un apdzīvotāka valsts (province, pašvaldība u. tml.) un dažādāki vēlētāji, jo sarežģītākā un dārgāka būs kampaņa. Par spīti ziņās izskanošajiem komentāriem par partiju nozīmes samazināšanos un vēlētāju koncentrēšanos uz personālijām, vēlētāju atbalsts partijām ir svarīgs faktors elektorālo kampaņu kontekstā.…
